Bezdarbs

Bezdarbs

Līdz 1990.gadam iedzīvotāju nodarbinātība Latvijā bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošoō ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 90.gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecība pārorientētos uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992.gada 15.janvārī stājās spēkā likums “Par nodarbinātību”, un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba līmenis no 2.3% reģistrācijas pirmajā gadā pieaudzis līdz 9.3% 1999.gada beigās.[1]

Šajā darbā autori apskatīs, kas vispār ir bezdarbs, kā tas iedalās, kāda ir bezdarba pēdējā statistika un izvērstāki aplūkosim bezdarba plusus un mīnusus saistībā ar Latvijas piemēriem.

1. Galveno jēdzienu definīcijas

Bezdarbs - pastāvīga algota darba trūkums.

Bezdarbs iedalās:

· Cikliskajā bezdarbā - bezdarbs, kas rodas ekonomikas lejupslīdes un depresijas laikā.

· Frikcionālajā jeb berzes bezdarbā - pagaidu bezdarbs, kad personas meklē jaunu vai labāku darba vietu vairāk nekā četras nedēļas.

· Sezonālajā bezdarbā - bezdarba veids, parasti saistīts ar dažādu nozaru nodarbinātības sezonālām izmaiņām gada laikā, piemēram, lauksaimniecībā u.c.

· Strukturālajā bezdarbā - bezdarba veids, saistīts ar darbaspēka pieprasījuma izmaiņām jaunu nozaru rašanās, tehnoloģiju nomaiņu un tamlīdzīgu procesu rezultātā.

Frikcionālais un strukturālais bezdarbs kopā veido dabīgo bezdarbu, kurš parasti ir nemainīgs.

Bezdarbnieks - cilvēks, kas sasniedzis 15 gadu vecumu, ir darbaspējīgs, vēlas strādāt un bez panākumiem aktīvi meklē darbu vismaz četras nedēļas. Bezdarbnieks - fiziska persona darbspējīgā vecumā, kura nestrādā, kurai nav citu ienākumu vismaz minimālās darba samaksas apmērā, kura neveic uzņēmējdarbību un meklē darbu. Lai iegūtu bezdarbnieka statusu, personai pēc pieraksta vietas nepieciešams reģistrēties Valsts nodarbinātības dienestā un jāgriežas šajā dienestā vismaz vienu reizi mēnesī. Par bezdarbnieku peronu atzīst četrpadsmitajā dienā pēc reģistrācijas Valsts nodarbinātības dienestā. Ar lēmumu bezdarbnieks savu statusu LR likumā “Par nodarbinātību” noteiktajos gadījumos var arī zaudēt. Šajā likumā noteikts, ka bezdarbnieks var saņemt bezdarbnieka pabalstu, stipendiju, un viņam pēc iespējas tiek piedāvāts piemērots darbs, profesionālā apmācība vai pārkvalificēšanās. Likums uzliek par pienākumu pašvaldībām organizēt algotus pagaidu sabiedriskos darbus.

2. Statistikas dati

Reģistrētā bezdarba līmenis (% perioda beigās)

1998				1999				1997	1998	1999	2000p
I	II	III	IV	I	II	III	IV
7,1	7,2	7,6	9,2	10,1	10,0	9,5	9,1	9	9,2	9,1	8,0

Darba meklētāju īpatsvars 1999.gada beigās 14,4%.

Viszemākais bezdarba līmenis parasti ir Rīgā un citās attīstītās pilsētās, turpretim visaugstākais un arī visaugstākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars Latgales pusē – gandrīz katrs ceturtais nevar atrast pastāvīgu algotu darbu.

2000.gada martā reģistrētais bezdarba līmenis valstī bija 9%.

Viens no valdības noteiktajiem galvenajiem ekonomikas pamatuzdevumiem vidēja termiņa periodam ir nodrošināt nosacījumus 10000 jaunu darba vietu radīšanai ik gadu.

Pēc

Внимание, отключите Adblock

Вы посетили наш сайт со включенным блокировщиком рекламы!
Ссылка для скачивания станет доступной сразу после отключения Adblock!

Скачать